Atpakaļ pie senčiem 20
Ja tiks pieņemti grozījumi Pilsonības likumā, kas no 2013.gada janvāra ļaus iegūt dubultpilsonību Latvijas trimdiniekiem un viņu pēcnācējiem, šo iespēju izmantos arī Kanādas latviete Jūlija Giforda. Viņa pirms pieciem gadiem šurp pārcēlusies, lai studētu, dejotu tautas dejas un sēstos pie stellēm. Jūlija strādā ar vairākiem Draugiem.lv grupas uzņēmumiem, viņas pienākums ir attīstīt sadarbības projektus ar ārvalstīm.
«Kad beidzu vidusskolu, Kanādā nevarēju atrast nevienu augstskolu vai programmu, kas mani interesētu, un sāku meklēt studiju iespējas citās valstīs,» savu izvēli pārcelties uz Latviju pamato 23 gadus vecā Jūlija Giforda.
«Ar mammu runāju latviski, ar tēvu angliski, skolā — franču valodā, man ir bagātīgas valodu zināšanas,» gandrīz bez akcenta saka Jūlija, piebilstot, ka studijas Latvijā šķitis piemērotākais variants arī tāpēc, ka šejienes radi bija piedāvājuši kādu laiciņu padzīvot pie viņiem, kamēr meitene pati atradīs dzīvesvietu. «Vienmēr esmu gribējusi apmesties šeit ne kā tūriste, bet pastāvīgā iedzīvotāja. Gribēju redzēt, kā izskatās Latvija ziemā, jo bijām šeit viesojušies tikai vasarās, turklāt man vienmēr gribējies dejot.» Latvijā ir daudz tautas deju kolektīvu, no kuriem izvēlēties sirdij tīkamāko, Jūlija izvēlējusies Līgo. Jūlija arī priecājas, ka viņai bijusi iespēja apmeklēt aušanas kursus, kas nekur citur pasaulē nav iespējams, turklāt pilnīgi bez maksas!
Ziedo Lielbritānijas pilsonību
Par Latvijas pilsonību Jūlija sapņojusi jau sen, taču līdzšinējais Pilsonības likums to nav ļāvis. Tāpēc pirms neilga laika viņa papildus Kanādas pilsonībai nokārtoja arī Lielbritānijas pilsonību, jo vieglāk dzīvot Latvijā kā ES pilsonei. Nu Lielbritānijas pilsonība tiks ziedota par labu Latvijas. «Tas būs piepildījies sapnis — turēt Latvijas pasi ar savu vārdu,» saka Jūlija un smaidot piebilst, ka nu viņai būs arī likumīgas tiesības kļūt par Latvijas prezidenti. Kanādas latviešu kopiena bijusi ļoti lepna, kad valsts prezidente bija Vaira Vīķe–Freiberga. Milzīga cieņa. Tas ir spilgtākais piemērs no ārzemju latviešu vidus, kas kaut ko panākuši Latvijas labā. «Tas bija kā iedrošinājums — jā, mēs arī varam atgriezties un iesaistīties Latvijas dzīvē,» Jūliju fascinējis, kā Vaira Vīķe–Freiberga izmantoja savas zināšanas psiholoģijā, lai celtu tautas pašapziņu. Jūlija atsauc atmiņā eksprezidentes uzrunu Dziesmu svētkos Mežaparka estrādē: «Mēs esam stipri. Mēs esam skaisti. Ja mēs gribam, mēs varam sasniegt to, ko gribam!»
Jūlija studē politiku un starptautiskās attiecības Rīgas Stradiņa universitātē. Nākotnē viņa gribētu vairāk iesaistīties valsts politiskajās norisēs un procedūrās, ko līdz šim viņai bija grūti darīt neesošās valsts pilsonības dēļ. Tāpēc Jūlija vairākus gadus darbojās nevalstiskajā organizācijā AIESEC, kas īsteno sabiedrības attīstības projektus un veicina studentu apmaiņas programmas un starptautisko iecietību. Bijusi šīs organizācijas direktore, ievēlēta par prezidenti, bet tagad pēc pilnvaru beigām darbojas jaunu biedru apmācīšanā.
Ūsiņš ap kaklu
Jūlijas mamma ir latviete, viņas vecvecāki izceļoja no Latvijas Otrā pasaules kara laikā. Sākumā viņi nonāca dīpīšu (saīsinājuma DP latviskojums — displaced persons) nometnē Vācijā, pēc tam Kanādā. Jau kopš bērnības meitenes vecāki uzstājuši, ka jāmācās runāt latviski, tāpēc Jūlija apmeklēja latviešu skolu Toronto, latviešu baznīcu, tautas dejas, dziedājusi tautas dziesmas, darbojusies skautu un gaidu kustībā. «Kanādas latvieši par folkloru un kultūru zina pat vairāk nekā vietējie iedzīvotāji,» Jūlijai ir iespēja salīdzināt. Viņas teikto apstiprina sudraba kaklarota ar Ūsiņa zīmi, Nameja gredzens, rokassprādzes ar latviešu spēka zīmēm, un Jūlija zina katras šīs zīmes vēstījumu. «Folkloras zīmes pazīstu kopš bērnības. Ūsiņš man ap kaklu jau kopš 17 gadu vecuma,» saka jaunā sieviete, jūsmojot par to, ka, viņasprāt, Ūsiņš pats par sevi simbolizē, cik skaistas ir latviešu zīmes. «Kad cilvēki ārzemēs man prasa, kas tā par zīmi, ir iespēja pastāstīt, ka Ūsiņš ir zirgu dievs, kas veda sauli pāri debesīm. Stāstu: ja senie latvieši nebija spējīgi izskaidrot kādu dabas parādību, viņi to iecēla dievības kārtā, nosauca vārdā. Ārzemnieki klausās lielām acīm — viņiem parasti nav tik bagātīgu zināšanu par savu izcelsmi, kultūru. Rotas ar nozīmi ir skaistākas, un man tās devušas stipru identitātes izjūtu.»
Zināšanas latviešu folklorā viņai izdevies realizēt arī savā darbā — Jūlija strādā ar vairākiem Draugiem.lv grupas uzņēmumiem, viņas pienākums ir attīstīt sadarbības projektus ar ārvalstīm, pielāgot pakalpojumus un tekstus ārvalstu partneru vajadzībām. Vasaras olimpiādes laikā viens no grupas uzņēmumiem FriendlyBracelets izveidoja trīs jaunas aproces, ar katru no tām simbolizējot vienu olimpisko vērtību. Aproces bez maksas dāvināja visiem Latvijas olimpiešiem, prezidentam un premjeram, pārējie tās var iegādāties par maksu, vienu latu no katras aproces ziedojot Uļjanas Semjonovas fondam. Olimpiskai vērtībai Izcilība Jūlija veidoja dizainu ar Dieva un Pērkona zīmi, Saules un Dieva zīmes atainoja Cieņu, bet Dieva un Mēness zīmes simbolizēja Draudzību.
Latviešu identitātes krīze Ziemeļamerikā
Uz augstskolu pidžamā
Ko pēc piecu gadu dzīves Latvijā Jūlija domā par Latvijas ziemu? «Pirmo reizi rādījās OK, bet daži pēdējie gadi bija sāpīgi. Kanādā arī ir auksts, taču daudz vairāk saules un gaismas.» Lai kompensētu saules trūkumu un neieslīgtu ziemas depresijā, Jūlija piekopj aktīvu dzīvesveidu — apmeklē tautas deju nodarbības, aušanu, studentu korporāciju, tiekas ar studiju biedriem. «Arī tam var tikt pāri, ja kājās silti zābaki, » Jūlija ir optimiste. «Lai gan arī tas Latvijā un Kanādā stipri atšķiras. Ja Kanādā ir auksts, uzvelk lielus, siltus zābakus, bet šeit pat vislielākajā salā sievietēm kājās tādi smalki, augstpapēžu zābaciņi! Pirmā diena augstskolā vispār bija kultūršoks, esmu pieradusi, ka uz skolu var doties gandrīz pidžamā, sporta biksēs, lai pašam ērtāk. Šeit universitātē visām meitenēm — augsti papēži, man nebija nevienu apavu tādā stilā!» Jūlija joprojām nēsā kurpes ar zemiem papēžiem, taču vairs neuzskata, ka pidžama ir pieņemams apģērbs ielai, skolai vai darbam. Arvien mazāk velk T–kreklus. Latvijas ietekme? «Varbūt vienkārši vecums,» smejas Kanādas latviete. «Austrumeiropā meitenēm ļoti rūp izskats. Kāpēc tik ļoti rūpējas par sevi, nezinu. Varbūt ir kāds dziļāks skaidrojums, vēstures ietekme, vajadzība sevi pierādīt... Kanādā cilvēki par ģērbšanos neiespringst, neuzskata par vajadzību sapucēties. Sabiedrības normu atšķirība. Visi dara, kā pieņemts viņu sabiedrībā.»
Pietrūkst vistu spārniņu
Pēc brīvdienām atgriežas dzīvokļa biedri un piedāvā svaigu gaļu, vakar paši esot kāvuši. Es biju šokā. Paši? Jā, protams, paši!» Arī tas Jūlijai bijis pārsteigums, ka pārtiku var iegūt ārpus lielveikalu plauktiem. «Garšīgi, protams, nevar salīdzināt svaigu pārtiku ar lielveikalā procesēto, bet cita lieta, pie kā esmu pieradusi,» saka Jūlija, atzīstot, ka viņai ļoti pietrūkst Kanādas ātro ēdienu — vistu spārniņu īpašajā mērcītē, bārbekjū, grilēto hamburgeru, arī riekstu sviesta, ko Kanādā uz maizes kopā ar džemu vai sagrieztu banānu smērē katru dienu. Šeit nopērkamais ir trīsreiz dārgāks, lai gan kopumā pārtika un īre Latvijā ir lētāka. Turpretī Kanādā par daudz zemākām cenām var iegādāties apģērbu, elektroniku un izklaides preces.
Šoks, jo cilvēki nesveicinās
Salīdzinot latviešu un kanādiešu nacionālās īpatnības, Jūlija min, ka tautieši viņpus okeānam ir daudz atvērtāki, smaidīgāki. «Čau, kā tev iet!» ir standarta sveiciens gan uz ielas, gan veikalā. Taču, ja kādam pateiktu, ka tev klājas slikti, nez vai zinātu, ko atbildēt. Latvijā cilvēki ir noslēgtāki, nesmaida viens otram, taču, kad izdodas izlauzties cauri šai ārējai čaulai, cilvēks ir ļoti atvērts, gatavs par tevi celties un krist un būs patiess draugs uz ilgu laiku. «Reizēm gan man par grūtu spēlēt tās spēles, lai varētu ielauzties citu noslēgtajā lokā,» ar nopūtu saka Jūlija. Bijis liels šoks pēc pārcelšanās uz dzīvi Latvijā, ka cilvēki šeit uz ielas nesveicinās, vienkārši ignorē un iet garām! Tāpēc īpaši siltas jūtas Jūlijai raisījušās Positivus mūzikas festivāla laikā, jo visi apmeklētāji smaidījuši un sveicinājušies. «Uz mirkli jutos kā savā dzimtajā ciematā.»
Paldies latviski uz miskastes
Teksts: Sindija Meluškāne
Foto: Matīss Markovskis
Raksts publicēts sadarbībā ar:
87 cilvēkiem patīk
Vairāk